[Selena-Ni-Slytherin]

Kādu piecu gadu atpakaļ bija konkurs starp vidusskolniekiem.
Mums katram vajadzēja kaut kādu dzejoli uzrakstīt.
Bija tikai divas rindiņas -
Ir mīla, ir naids, ir nāve.
Ir taisna un netaisna dzīve.
Divas rindiņas no, it kā, Čaka dzejoļa.
un re, kas man iznāca - stulbums, un tomēr...

Ir mīla, ir naids, ir nāve.
Ir taisna un netaisna dzīve.
Ir sāpes, ir bailes, ir šaubas,
Un mūsu dzīves asaru pilnas.

Mēs baidāmies skatīt uz priekšu,
Jo nezinām, gaida kas mūs
Aiz likteņa stūra. Daudz grēku?
Daudz sāpju? Vai nāve? Vai sods?

Bet laikam Tu gaidi aiz stūra,
Lai gaismotu dzivību mūsu,
Lai palīdzētu atrast mums jēgu,
Ko jāzina katram no mums.

Tu, Mīlestīb' - svētība esi,
Ko Dievs sūta katram no mums,
Un ja katrs pieņemtu Tevi
Tad, cerams, gars mainītos mūs.

Gan šausmīga neliektos nāve.
Gan sāpes, gan bailes - viss zūd.
Un paliek vien miers mums un laime,
Un silti mums dvēselē kļūst.

Ir mīla, ir naids, ir nāve.
Ir taisna un netaisna dzīve.
Bet ja Tevi pieņemsim mēs,
Tad viss zudīs sliktais no sirds.